Hipnodzemdības Nr.2

Manas otrās dzemdības bija mājdzemdības. Otrajām dzemdībām gatavojos vēl cītīgāk, jo brīdī, kad nolēmu, ka tās būs mājdzemdības, sapratu, ka gribu nodrošināties ar visu iespējamo, lai tās varētu līdz galam notikt mājās (ciktāl tas atkarīgs no manis). Sāku ar vecmātes izvēli. Apskatījos www.majdzemdibas.lv lapu, no tur esošajiem profiliem mana pirmā izvēle bija Astrīda Millere. Arī mana ginekoloģe bija pieminējusi Astrīdu kā vienu no pieredzējušākajām mājdzemdību vecmātēm. Satraucos, vai neesmu jau nokavējusi ‘’pieteikšanos’’ mājdzemdībām, jo ritēja jau 31.nedēļa, bet izrādījās, ka nekas vēl nebija par vēlu. 

Tuvojās noteiktais dzemdību datums. Nav nekādu priekšvēstnešu. Astrīda jau iepriekš teica, ka,viņasprāt, tas ultrasonogrāfijas noteiktais datums ir par agru. Es jau pati arī biju gatava uz to, ka arī šis mazais cilvēks dzims vēlāk nekā paredzētais datums, un mani tas pat priecēja, jo bija lietas, ko vēlējos izdarīt līdz dzemdībām. Šoreiz arī nebija ne mazāko uztraukumu par to, ka mazulis it kā ‘’kavējas’’ un , ka būs ierosināšana, jo zinu, ka, pirmkārt, viņš nekavējas un līdz 42.nedēļai nekas nav ‘’pārstaigāts’’ (saskaņā ar Pasaules Veselības Organizāciju). Otrkārt, zinu, ka nav pamata ierosināt dzemdības 41+3 tikai tāpēc, ka bērniņš vēl nav piedzimis, ja nav nekādu medicīniska rakstura iemeslu, kāpēc neļaut viņam vēl padzīvoties pa punci. Turklāt, arī sonogrāfijas mērījumi var būt neprecīzi (jebkuram mērījumam var būt kļūda, ko veido gan mēraparāta kļūda, gan cilvēciskais faktors).

Dažas dienas pirms noteiktā dzemdību datuma man bija sapnis, kurā vecmāte man jautā, kurā dienā tad mans mazulis dzims, lai ieklausos zemapziņā. Uzreiz atbildēju (sapnī), ka tā būs piektdiena. Tā nu es zināju, ka tā būs piektdiena, tikai nezināju kura piektdiena. Pieļāvu domu, ka tas nenotiks tuvākajā piektdienā, bet gan drīzāk nākamajā, kas būtu 41+2 – tāpat kā mans pirmais mazulis. Vīrs sāka man katru dienu prasīt: ‘’ Kad būs, kad būs?’’. Es mierīgi un ar pārliecību katru dienu atbildēju vienu un to pašu – piektdien. Kad nu ‘’pirmā’’ piektdiena pagājā, biju diezgan pārliecināta, ka bebītis piedzims nākošajā. 

Pienāk ceturtdienas vakars. Kaut kas sāk notikt. Laikam parādās gļotu korķis, īsti nezinu, neesmu pārliecināta, vai tas ir gļotu korķis. Zinu, ka gļotu korķis, tāpat kā citi priekšvēstneši, nenozīmē, ka obligāti tūlīt jāsākās dzemdībām; var paiet dienas un pat nedēlas līdz dzemdībām. Tomēr manā gadījumā dienām un nedēļām ne tik nav laika, jo pilns termiņš pēc pirmā trimestra mērījumiem jau ir sasniegts, un tuvojas taču piektdiena. Parādās arī kaut kādas sajūtas, bet savādākas kā pirmajās dzemdībās, tāpēc atkal pilnīgi droša nebiju, ka tās ir kontrakcijas jeb viļņveida sajūtas, kā to sauc sievietes, kas praktizē hipnodzemdības. Bet kas gan cits tas varētu būt? Uzņemu laiku un ievēroju, ka, ja sēžu, tad regularitāte ir diezgan neparedzama – tad ilgst 20 sekundes, tad minūti, arī intervāli starp viļniem ir dažādi – minūte, 3 minūtes, 5 minūtes. Jo īsāka kontrakcija, jo īsāks intervāls, jo garāka kontrakcija, jo garāks intervāls. Ja apguļos uz kreisajiem sāniem, tad sajūtas ir spēcīgākas un ilgst ilgāk, arī regularitāte ir vairāk paredzema nekā sēžot. Šaubos, vai teikt, lai vecmāte brauc, vai vēl ne. Sazinamies un nolemjam, ka tomēr atbrauks.

Plkst. 00.30 atbrauc Astrīda ar vienu studenti (man nebija iebildumu pret studentu klātbūtni). Viņa saka, ka es tāda ļoti žirgta esmu. Citiem vārdiem sakot – es neizskatos pēc dzemdētājas. Es jau zināju, ka tas tā izskatās, es arī nejūtos kā dzemdētāja, jūtos ‘’nepieklājīgi’’ enerģiska, žirgta un priecīga, tāpēc šaubījos, vai saukt viņu, jo iespējams, ka tas ir pats pats sākums, un nav jau zināms, cik ilgs tas sākums var būt. Bet zinu arī to, ka hipnodzemdību mammas mēdz pārsteigt gan sevi, gan citus tieši ar to, ka neizskatās, ka būtu aktīvās dzemdībās. Tiek izmērīts atvērums. Tas ir 4 cm. Domājam, ko darīt tālāk – vai viņām palikt pie mums mājas vai braukt prom, un tad es zvanītu vēlāk. Skaļi domāju: ‘’Kad vēlāk? Pēc stundas? Pēc divām? Kurš būs tas īstais brīdis un cikos? Ka beigās nesanāk par vēlu…’’ (Astrīda man iepriekš bija ‘’solījusi’’, ka nebūs ilgāk par 6h, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka tā tas arī būs). Tā kā pareizo atbilžu uz šādiem jautājumiem vienkārši nevar būt, tad es nolemju, ka drošāk tomēr būtu, ja viņas paliktu pie manis. Astrīda gan aizbrauks mājas pēc rožu ziedlapiņām, jo man ir vēlme, lai piedzimšanas brīdis ir ūdenī ar rožu ziedlapiņām, kuru jau iepriekš biju darījusi viņai zināmu. Tā kā veikalā nopērkamās rozes visticamāk ir smidzinātas ar kādām ķīmikālijām, tad tās šoreiz neder, bet Astrīdai ir sakaltētas sava dārza rožu ziedi – nu kur vēl ideālāk! Kamēr Astrīda prom, es ar studenti kādu pustundiņu parunājamies, ierādu viņai, kur var uztaisīt tēju/kafiju, dabūt kaut ko ēdamu. Intervāli starp kontrakcijām jeb viļņiem ir ap 3 minūtēm, kontrakcijas ir ap 45 sekundēm. Es ļoti labprāt pačatotu ar topošo vecmāti vēl, tomēr nolemju doties apgulties uz kreisajiem sāniem, lai šī čalošana un tējošanās netraucē procesam virzīties uz priekšu. Oksitocīns ir kautrīgs hormons, tam ir vajadzīgs miers un pieklusināts apgaismojums. Nav arī nekādas vajadzības vilkt neko garumā, turklāt ir nakts un dabiski šajā laikā būtu jāguļ vai vismaz jābūt gultā. Apguļos blakus vecākajam bērnam un vīram (jā, mēs vēl guļam kopā ar savu 2+ gadnieku), uzlieku savus hipno-audio ierakstus, elpoju un vizualizēju, atslābinos, ļaujos procesam. Tā 2.5 stundas. Sajūtas ir intensīvākas nekā pirmajās dzemdībās, un arī citā vietā. Šīs sajūtas varētu salīdzināt ar savilkšanas sajūtām, kas rodas rokā,kad tiek mērīts asinsspiediens. Nekas nepārvarams. Sāku just kā bebītis ierotē un ievirzās dzemdību ceļos, vismaz man šķiet, ka tas ir tas, kas notiek. To arī iztēlojos. Šī vizualizācija mani ieved vēl dziļākā atslābumā. Bet šis brīdis ir ļoti īss, jo man sāk rasties aizdomas, ka bebītis sāk riktēties uz finiša taisni. Pieceļos kājās, un šī sajūta pastiprinās. Skaļi pārelpoju vilni. Nemanot, klusi un žigli kā pelīte, pieskrien Astrīda (viņa ir turpat netālu viesu guļamistabā) paklausīties tonīšus. Es saku: ‘’Man škiet, ka bebītis nāk!’’. Astrīda atbild, ka viņai arī tā liekas. Dodamies uz vannas istabu, jo tā vēlme taču ir pēc dzemdībām rožu ziedlapiņu vannā. Bet kaut kā uzrodas domas, ka nepaspēsim saliet vannā ūdeni, tad nu fiksi mainīju domas uz plānu B. Kādā brīdī pārsprāgst augļapvalki ar tādu blīkšķi kā, kad balons pārsprāgst. Man tas liekas amizanti, nezinu, kas tieši… laikam tas, ka tas notika tik negaidīti un skaļi, pie sevis pat iesmejos. 40 minūtes vēlāk mans bebītis ir piedzimis. Ievērojam visu pēc manām vēlmēm un pēdējo laiku rekomendācijām – zelta stunda (mums bija divas), āda – āda kontakts, pilnīga nabas saites izpulsēšanās. Pa to laiku mūs apciemo samiegojies 2+ gadnieks, kurš nu ir kļuvis par lielo brāli un uzdāvina māsiņai mantiņu. Arī māsiņa ir ieradusies šajā pasaulē ar dāvanu brālim, un mēs abas ar meitu dabūnam rozes – meitai puķpodā, to varēs iestādīt zemē un priecāties katru vasaru. Tikai pēc pirmajām 2 stundām notiek svēršanās un mērīšanās. 55cm, 4.2kg. Jā, paliela meitene! Ir agrs piektdienas rīts!

Dzemdību ilgums kopumā zem 5 stundām, skaitot no tā brīža, ko es uztvēru kā regulāras kontrakcijas. Neviena nevajadzīga iejaukšanās. Vienīgā dzemdes kakliņa atvēruma mērīšana bija sākumā, kad atbrauca Astrīda, un tas bija pēc manis pašas vēlēšanās. Izstumšanas fāze – mierīga, saudzīga, pilnīgi instinktīva un manis/mana ķermeņa vadīta, bez dīvainām un nesaprotamām elpošanas un spiešanas instrukcijām kā tas bija pirmajās dzemdībās. Neviena plīsuma, nevienas skrambiņas. Nedaudz žēl, ka neizdevās īstenot ūdens dzemdības. Vannu būtu paspējuši sagatavot, vienīgi būtu bijis jāpārkārtojas. Kad 3.dienā es atradu paciņu ar rožu lapiņām, ko Astrīda man atstāja, es apraudājos, jo viņas ir tieši tādā krāsā kā biju iztēlojusies – rozā/lillīgas. Tas būtu bijis tik skaisti, sievišķīgi un romantiski – tieši tā, kā gribēju, lai mana meitiņa piedzimst… Bet kā jau zināms, dzemdības mēdz notikt ne tā, kā izsapņots, un domas un vēlmes dzemdību laikā arī var mainīties. Svarīgi ir klausīties savās sajūtās, pieņemt situāciju un būt gatavam atbilstoši reaģēt un rīkoties.

Paldies, ka izlasīji manu stāstu! Ceru, ka arī Tu piedzīvosi mierpilnas un komfortablas dzemdības!