Kā es nonācu pie hipnodzemdībām un manas pirmās hipnodzemdības

Dzemdībām gatavojos laicīgi un cītīgi, iegūstot informāciju dažādos kursos. Viss tā kā teorētiski bija skaidrs – latentā fāze, aktīvā fāze, centimetri, kontrakciju garums, priekšvestneši, kad jādodas uz slimnīcu, to, ka sāpēs tā, ka ‘’jumtu raus nost’’ u.tml. Protams, atmiņā uzkrājušies daudzu gadu laikā saklausītie mammu, draudzeņu, draudzeņu draudzeņu, kolēģu un kaimiņienu pieredzes stāsti  … viena mocījusies 2 diennaktis, cita zaudējusi samaņu no sāpēm, kā minimums kliegšana pavadījusi visas dzemdības un pat tā, ka pats savu balsi nevarot atpazīt, sajūta esot tāda, ka ‘’iekšā atvērts lietussargs’’ vai , ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un ka apakšgals pēc dzemdībām līdzinās puķkāpostam. Un vēl tā miršanas sajūta…Daži salīdzinājumi tik radoši, par ko latviešu valodas skolotājām būtu liels prieks! Protams, šis viss lika man ar bailēm gaidīt dzemdību dienu. Plusā visam es vēl esmu ‘’mīkstā’’, kad runa ir par fiziskām sapēm. Bet hey, mūsdienās ir taču glābējs – epidurālā anestēzija, lai gan no šī ‘’pasākuma’’ man arī bija bail…

Bet manī bija arī otra balss, kas teica, ka tas ir dabisks process, daba tā ir iekārtojusi, dzīvnieki dzemdē instinktu vadīti, nu nevar tā būt, ka cilvēkam dzemdības ir kaut kas ārkārtējs, briesmīgs, bez maz nepārvarams. Jā, zinu, ka var būt sarežģījumi, un tad jau tas ir cits stāsts, bet gribētos domāt, ka vairumā gadījumu visam būtu jābūt mierīgi, viegli un izdarāmi bez drāmām, un medicīniskām manipulācijām. Nu citādi taču cilvēce nebūtu izdzīvojusi līdz šai dienai…

Tā nu apzinātais prāts cīnījās ar bailēm, uztraukumu un dziļi iesakņojušiem uzskatiem, ka dzemdības ir elle zemes virsū. Vismaz man personīgi nebija sanācis nevienu sastapt, kas teiktu, ka dzemdējušas mierpilni, bez sāpēm, vai vismaz ar viegli panesamām un kas gaidītu nākamās dzemdības ar prieku. Starp citu, cīņā starp prātu un sajūtām/jūtām, uzvar sajūtas/jūtas.

Sāku domāt kā sev palīdzēt. Tajā laika mācījos Marisa Peer RTT un hipnoterapiju un pirmo reizi dzirdēju vārdu ‘’hypnobirthing’’ (hipnodzemdības). Tobrīd dzīvoju Londonā un slimnīcā, kurā biju grūtniecības uzskaitē, atkal izlasīju vārdu ‘’hypnobirthing’’, un, ka daudz sieviešu ļoti pozitīvi atsaucas par hipnodzemdībām. Tad nu izmantoju savas nesen iegūtās zināšanas un prasmes un sāku ‘’barot’’ savu zemapziņu ar visu to, kas man bija vajadzīgs, lai iegūtu mieru un pārliecību, ka man dzemdības ‘’galvas sāpes’’ nesagādās, ka mans dzemdību stāsts būs pozitīvs un iedvesmojošs. Paralēli trenēju arī citus hipnodzemdību elementus – elpošanu, vizualizēšanu, mācījos atslābināties. Tam visam nodevos apmēram 6 nedēļas pirms dzemdībām un tā kā gaidīju savu pirmdzimto, tad varēju praktizēt visas tehnikas kaut vai visu dienu un jāsaka, ka hipno-audio (varētu saukt arī par meditācijām) tiešām arī klausījos vairākas reizes dienā – bija silts laiks,ziedēja ceriņi, ābeles, peonijas – nu idille un meditāciju klausīšanās zem ābeles vai pie peoniju krūma tikai pastiprināja manu idilli :). Starp citu, hipnoterapiju, arī izmantoju agrīnā grūtniecībā, kad bija uztraukums par to, vai bērninam viss ir labi un vai grūtniecība progresēs. Tas mani nomierināja un ļāva paļauties, ka viss attīstās tieši tā, kā tam jābūt.

Tā nu dzīvoju savā idillē līdz 40.nedēļais beigām, un bērniņš tā arī nedzima, vismaz nekas neliecināja, ka kaut kas varētu sākties tuvākajā laikā. Sāku satraukties, jo zināju, ka 41 ned.+ 3 visticamāk būs ierosināšana, kaut arī nekādu veselības problēmu ne man, ne mazulim nebija. Sāku pielietot ‘’dabiskās’’ierosināšanas metodes – izmazgāju grīdu rāpus (vajagot šādi darīt, ja gribot,lai sāktos dzemdības), gāju garās pastaigās, pat 10 km (jāpiebilst, ka pāris km naskas pastaigas bija mana ikdiena no brīža, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, un acīmredzami tas nekādi neietekmēja dzemdību sākšanos), aveņu lapu tēju dzēru no 36.nedēļas, tātad tēja arī nelīdzēja, rīcineļlu nevēlejos dzert. Nekas nepalīdzēja. Man bija sarunāta līgumvecmāte slimnīcā Latvijā (bijām jau pārvākušies uz Latviju), pie kuras ik pa 3 – 4 dienām braucu uz KTG no 40. Nedēlas. Tā kā biju uzraudzībā. 41 ned.+1 atvērums 1cm. Yei! Progress! Lai gan zinu, ka var nostaigāt ar dažu cm atvērumu dienas un pat nedēļas, bet vismaz manā gadījumā ir kaut kāds progress. Pamostos 4 no rita (sanāk 41+2) ar kaut kādām sajūtām, mēģinu gulēt tālāk, bet kā iesnaužos, tā atkal ‘’kaut kas’’ pamodina. Pa vidam pačatoju ar draudzeni. 8 ceļlos augšā, jo saprotu, ka no tādas gulšņāšanas nekāda labuma nav. Tā nu es staigāju pa māju – pasēžu tur, pasēžu citur, ieeju dušā. Vīrs ap plkst. 10 izdomā piecelties un pajautāt, kas notiekot. Atbildu, ka nav ne jausmas, kas notiek, un tā arī ir. Es elpoju un vizualizēju, ļaujos notiekošajam. Sazinos ar vecmāti, viņa saka, ka tās esot brekstona-hiksa kontrakcijas. Nezinu, kā viņa pie šāda secinājuma nonāca, laikam tāpēc, ka pati nesapratu,kas notiek un līdz ar to nemācēju paskaidrot un biju ļoti mierīga un žirgta. Tās sajūtas paliek tādas kā biežākas, un kā vilnis atnāk un aiziet, stiprums pakāpeniski pieaug un tad atslābst. Vecmāte saka, lai atbraucot uz slimnicu uz 15.00 – paskatīsimies. Pēc dažām stundām sarakstamies un viņa saka, lai tomēr braucot ātrāk. Baigi ātrāk nesanāk, ierodos 14.30. Domāju, ka visticamāk jāņem būs epidurālā anestēzija, jo sāk nākt miegs (naktī gulēts tikai 2 stundas) un ja ‘’šis’’ (lai kas tas arī ir) ir tikai sākums (uz ko sliecos domāt, jo, ja tas būtu beigu posms, man taču būtu jau jumts norauts), tad jāņem tā EA, lai var pagulēt kādu laiku, jo tas, kas notiek, lai gan ir viegli pārdzīvojams, aizmigt tomēr neļauj. Pārbaudam atvērumu. Vecmātei par lielu pārsteigumu ir 9cm , man arī tas ir liels un patīkams pārsteigums. Rakstu vīram, ka ir 9 cm, lai nāk iekšā slimnīcā ar koferi. Tobrīd ir  kaut kādi ar kovidu saistīti noteikumi un jātaisa Covid tests, ko var darīt turpat slimnīcā. Tad kamēr uztaisa to testu gan viņam, gan man, apģērbu slimnīcas ‘’balles kleitu’’, un ir jau pilns atvērums un mani uzaicina kāpt uz ‘’troņa’’, kā es to saucu. 

Tālāk sākas kaut kas man nesaprotams. Atver augļūdeņus, tie ir tīri. Ar toņiem viss kārtībā un nu tagad esot jāspiež. Mazliet apmulstu, jo visos kursos, kuros biju piedalījusies, mācīja, ka jāspiežot tad, kad ir sajūta, ka vajag uz WC ‘’ pa lielam’’, bet man tādu sajūtu nav. Man vispār nav nekādu sajūtu. Uzcienā mani ar tabletīti, tad vēl vienu un tad vēl vienu un liek spiest.  Tad  ar izelpu ‘’sss’’, tad , lai pamēģinot spiest, aizturot elpu. Nekas uz priekšu nevirzās. Man liek darīt kaut ko,kas ir bezjēdzīgs, pretēji maniem instinktiem. Esot jāiekrampējas rokturos ar rokām un jāspiež cītīgāk…zodu lai turot uz leju…es uz nepareizo vietu spiežot…Tas mani samulsina vēl vairāk – kā uz nepareizo vietu? Cik vietu tad tur ir? Tiek pieaicināta vēl viena vecmāte, kas palīdzēs ar spiešanu…Kā??? No ārpuses. Viņa ar savu roku spiežas virsū no ārpuses, un man arī jāspiež tad, kad sākas kontrakcija. Kristellera metode (to uzzināju krietni vēlāk, kad par dzemdībām sāku interesēties vairāk). Es nekādas kontrakcijas nejūtu, bet vecmāte saka, ka varot redzēt, ka vēders savelkoties un tad nu esot jāspiež…Tā nu mēs spiežam – viņa uz mana punča, es ar vēderpresi…kaut kādā brīdī sajūtu to ‘’īsto’’ sajūtu, un tad arī vairs nav nesaprašanas par to, kā tad ir jāspiež, vispār nekādu jautājumu nav, jo tā īstā sajūta ir tik jaudīga, ka viņai pat nevar pretoties. Gribu uzsvērt – es nesajūtu ne sāpes, pat ne mazāko diskomfortu, bet gan drīzāk neparasti lielu, jaudīgu spiedienu. Nodomāju, ka tagad nu pa īstam sākusies tā izstumšanas fāze, par kuru runā visos kursos, un kas varot ilgt pat 2h. Tagad nu tad ‘’vērsies vaļā lietussargs’’, un būs tā sajūta, ka ‘’dibens plīsīs 500 gabaliņos’’ un tā 2 stundas, nu ja paveicas, tad mazāk… Un te pēkšņi man par lielu pārsteigumu mazulis man jau ir virsū. Man šķiet, ka es pat viņu neizspiedu, manuprāt viņs pats izlīdēja dažu minūšu laikā no brīža, kad sajutu to jaudīgo spiedienu.

Lieki piebilst, ka līdz ar iekārtošanos ‘’troņa krēslā’’, manas harmoniskās, mierīgās dzemdības bija beigušās un biju nonākusi procesā, kuru vada kāds cits nevis es pati. Ak, ja es toreiz būtu zinājusi labāk….Ja es toreiz būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es nebūtu atdevusi kontroli pār šo dabisko, fizioloģisko procesu kādam citam. Bet, hey, koncentrēsimies uz pozitīvo, un labā ziņa ir tā, ka šis izstumšanas process bija pilnīgi nesāpīgs. Es gan jutos fiziski nogurusi, man bija sajūta, ka esmu tikko darījusi High Intensity workout (tas ir treninš, kura laikā, piemēram, 1 minūti sporto un 1 minūti atpūšas. Sanāk, ka tikai pusi nodarbības ir fizisks treniņš, bet tas ir tik aktīvs un smags, ka jūties pilnīgi izpumpējies). Tā arī es jutos – izpumpējusies no fiziska darba – no bezjēdzīgas spiešanas, iekrampēšanās ‘’troņa krēsla’’ rokturos, un vēl bija karsta vasaras diena. Bet tas arī viss – izpumpējusies no fiziskas aktivitātes.

Kopumā dzemdības ilga apmēram 12 h, ja par atskaites sākumu pieņem plkst. 4, kad pamodos. Skatoties atpakaļ, nesaprotu, kā es varēju būt tik neattapīga un nesaprast, ka tās sajūtas, ko jutu noteikti nebija treniņkontrakcijas, jo viņas bija ļoti regulāras – kā pēc grāmatas. Man dzemdības nevienā brīdī nebija sāpīgas. Protams, ka nebija jau tā, ka nebija nekādu sajūtu, citādi es būtu labi izgulējusies un mazulis nemanot uzradies mājas pats. Bet tas, ko es jutu atvēršanās fāzes laikā, bija viļnveida sajūta, kas sākas un kļūst stiprāka, sasniedzot savu augstāko punktu, tā atkal kļūst vājāka. Kā jau iepriekš pieminēju – izstumšanas fāzes laikā sākotnēji nejutu pilnīgi neko, beigās jaudīgu spiedienu. Vienīgais, kas man sāpēja, bija roku muskuļi no tās cītīgās iekrampēšanās gultas/kušetes rokturos.

Kad iznācām no dzemdību zāles, uzreiz teicu vīram – esmu gatava dzemdēt vēlreiz kaut vai rīt!

Un 2.5 gadus vēlāk dzemdēju vēlreiz.